Pārvaldes roboti

Atceros, reiz ar kompāniju sēdējām “franču bārā” un pļāpājām par visādām muļķībām – tas bija pirms gadiem pieciem-sešiem, liekas. Un gadījās ierunāties arī par politiku. Kāda turpat bārā jauniepazīta “alternatīvā” meitene tūdaļ piezīmēja, ka es viņai ar politikā iesaistītu personu nekādi neasociējos, jo “tie tā vienkārši ar tādu kā viņa nerunātu”. Tobrīd par viņas vārdiem draudzīgi pasmējos, iedzērām alu un sākām runāt par pavisam citu tēmu. Taču pats fakts ir atmiņā palicis, reizēm par to atceros, kad prātā iešaujas līdzīgas pārdomas.

Laiku pa laikam dažādos portālos parādās raksti no sērijas “Kalvītis redzēts Jelgavas klubos” un “Šlesers pieķerts, dzeram alu”. Labi, piekrītu – pēdējais ir manis izfantazēts virsraksts. Plašsaziņas līdzekļu slapjais sapnis. Taču galvenais jautājums šoreiz ir par to, kur beidzas “politisko personu” līmenis un sākas privātais. Reizēm liekas, ka sabiedrība prasa neiespējamo. No vienas puses, pastāv apgalvojums, ka valsts pārvaldē iesaistītajām personām jābūt tautai tuvām, cilvēcīgām, iejūtīgām un pretimnākošām. Tai pat laikā ikreiz, kad publiski parādās kāda informācija par attiecīgo personu cilvēciskajām…. hm, dīvains vārds, bet cita jau īsti nav… vājībām, tūdaļ komentāros redzam pārmetumus un aicinājumu attiecīgās pazīmes kvalificēt kā to īpašnieku darba spēju degradējošas.

Tagad par to reizēm aizdomājos – kā īsti ir, kur beidzas profesionālis un sākas cilvēks? Un vai tiem abiem vispār noteikti jābūt savstarpēji nodalītiem? Jā, protams, tāds cilvēks, kuram šo robežu nav vispār, arī man liekas neuzticams. Mulsina fakts, ka dažs labs latvju supernacionālists pirms kampaņām pēdējoreiz manīts, aizgūtnēm stāstām par kādu jaunatklātu apreibināšanās metodi, vai varbūt pretējas ideoloģijas aizstāvis manīts guļam uz bāra grīdas – taču tās ir galējības. Bet kā būt ar ikdienas gadījumiem? Vai katram, kurš nokļūst politikā, piemēram, ir tūdaļ jāaizmirst visa dzīve un jākļūst par PR speciālistu apstrādātu robotu bez savas gribas un dzīves?

Labprāt uzklausītu Jūsu versijas.