Interesantu pieredzi guvu viņsestdien Bauskas tirgū, kur kopā ar dažiem citiem sociāldemokrātiski noskaņotiem jauniešiem biju ieradies, lai vāktu atbalsta parakstus valsts vadībai iesniedzamai petīcijai par progresīvās nodokļu sistēmas ieviešanu Latvijā. Pieredzi reizē jautru un skumdinošu…
Darboties sākām kopā pie tirgus ieejas, pēc tam izklīdām katrs savā virzienā. Liktens bija lēmis, lai tieši mani, līdz šim šķietami pieredzējušāko tamlīdzīgās akcijās, pievestu pie kādas kareivīgas sieviņas stenda, kura, tikko padzirdējusi pieminām progresīvos nodokļus, tūdaļ no tā dīvainā kārtā izsecināja, ka piederu Tautas partijas vai tās jaunatnes organizācijas rindām, ko nekavējās visai skaļi paziņot apkārtējiem. Goda vārds – pirmajā brīdī apjuku. Lai nu ko būtu pieradis un gatavojies dzirdēt, bet to, ka piederi pie tiem, kuru apkarošanai esi veltījis pēdējos vienpadsmit gadus… Attapies gan mēģināju iebilst, ka progresīvā nodokļa idejas jau nu nekādi neietilpst Tautas partijas programmā, taču manu “linčotāju” tas tikai uzkurināja. Saņēmu skaļus apvainojumus par visas valsts bēdām, apliecinājumu, ka par manu Šķēli neviens vairs nebalsos, un vēl lērumu tamlīdzīgu argumentu. Kad tantukam pievienojās vēl pāris tādi paši tuvākajā apkārtnē, nolēmu, ka vienkārši jāiet prom – tak vēl mugurā saņēmu pa sašutuma vārdam, sak, zinām tādus, kas te izliekas par labajiem un māna tautu.
Dažas stundas vēlāk turpat Bauskas pusē sastapu uz ielas pazīstamu cilvēku no “Vienotības” rindām, kurš todien arī bija gājis savā aģitācijas pasākumā minētajā tirgū. Izdzirdējis manu stāstu, gardi nosmējās – izrādās, esot arīdzan sastapis tos pašus tantukus, kuri viņu dikti slavējuši un cita starpā informējuši, ka nesen te bijis viens slikts tautpartijietis, kuru viņam derētu noķert (un pārmācīt?).
Tiktāl jau būtu jautri. Taču skumdina kas cits – ja nu šis nav tikai tāds vienkāršs pārpratums un daļa cilvēku patiešām domā, ka progresīvā nodokļu sistēma varētu būt raksturīga miljonāru partijām? Protams, parakstus tomēr savācām diezgan daudz, paldies atsaucīgajiem baušķeniekiem – taču šaubas nemitējas. Un ir jau tam arī savs pamats – vēl pietiekami nesen arī labējā valdība runāja par progresīvā nodokļa ieviešanu, taču ar tik greizām paredzētajām likmēm, ka varēja principā sabojāt sabiedrības priekšstatu par šo sistēmu un degradēt ideju kā tādu. Iespējams, pat tieši ar tādu nolūku tas vispār tika darīts.
Vienkāršojot līdz teju primitīvismam, progresīvā sistēma paredz lielāku nodokļu uzlikšanu lielajām algām un samazināšanu mazajām. Taču te ir svarīgi saprast, ka ne jau 300-500 Ls skaitās tā milzīgi lielā alga. Gluži otrādi, šīm vēl būtu jābūt tām algām, kurām nodokļi tiek samazināti, par lielajām uzskatot tās, kurām jau pēc nodokļu nomaksas gadā paliek, piemēram, 20000 Ls. Turklāt šeit runa joprojām ir par privātpersonu, nevis uzņēmumu ienākumiem.
Latvijā mēs joprojām esam ļoti tālu no tāda sabiedrības sastāva, kuru varētu saukt par apzinīgu un pilsonisku. Ja, piemēram, ASV paši oligarhi nāk ar priekšlikumu dalīties savās bagātībās ar tautu (vēl nesen par to rakstīja Brīvības un solidaritātes fonda priekšsēdētājs Atis Lejiņš, pieminot Bilu Geitsu, kurš apņēmies atdot labdarībai, kā arī zinātnes un izglītības dotācijās vismaz pusi sava kapitāla, un Vorenu Edvardu Bafetu, kurš tādā pat kārtā nolēmis šķirties no 99% līdzekļu), tad pie mums daži tūkstoši oligarhu, šķiet, dara visu, lai tikai izvairītos no taisnīgas nodokļu politikas ieviešanas, kāda pastāv izteikti lielākajā pasaules valstu daļā. Vai tā tiešām būtu tikai sakritība, ka Eiropas labklājības valstu reitingā pēdējā vietā ir Latvija un tuvu tam vēl pāris valstis, kurās saglabāta “plakanā” nodokļu sistēma?
Nobeigumā vēlos aicināt arī Jūs parakstīties elektroniski pie petīcijas par progresīvās nodokļu sistēmas ieviešanu http://kreisie.lv/paraksties/ – tā tiks nākotnē iesniegta valsts jaunajai vadībai. Šī petīcija nav nevienas partijas iniciēta un tādējādi nepieder pie priekšvēlēšanu kampaņas. Gluži otrādi – tā ir domāta, lai visus pēdējo dažu mēnešu “kā var nesolīt?” principa realizētājus turētu pie vārda un piespiestu pildīt tautai dotos solījumus.
Esmu pārliecināts, ka puse no tādiem tantukiem nobalso par Šķēli (vai viņa kabatas parijām), kaut gan svēti pārliecinātas par pretējo. Un droši vien tādi ir ne tikai tantuki, bet principā jebkurš cilvēks, kurš regulāri neseko līdzi politiskajam sviestam un nav pārliecināts par ko balso.