Mīlestība kā evolūcijas instruments

Pēc Čārlza Darvina bioloģijas zinātnē pieņemts uzskatīt, ka dzīvības evolūcija notiek dabiskās izlases ceļā un izdzīvo tas, kurš vislabāk pielāgojas apstākļiem. Patiešām, tas izskaidro iedzimtību, pēc kuras mainīgos apstākļos no vienas sugas rodas cita, un tādā garā. Tomēr, kad runa top ievirzīta par dzīvnieku klašu un tipu veidošanos, iedzimtību, jaunām īpašībām – rodas ķecerīga doma, ka dabiskā atlase kā vienīgais evolūcijas instruments varētu būt nepietiekama. Nākas pieļaut, ka dzīvajā dabā līdzās šim pastāv vēl kādi citi, tikpat dabiski instrumenti. Šeit rodas tēze par mīlestību kā evolūcijas virzītāju.

Raksta gabals atrasts kādā no psiholoģijas studiju kladēm – liekas, varētu būt tapis tā ap 2003. vai 2004. gadu.

Ja no apskata izslēdz pazīstamos mākslinieciskos, filozofiskos un retoriskos spriedelējumus, emocionālos aprakstus, tad mīlestības definīciju var reducēt līdz šādam skaidrojumam – mīlestība ir izvēlība un nevienaldzība dzimumpartnera izvēlē. Lielākā vai mazākā mērā tā ir novērojama pie dzīvniekiem, un cilvēks sen ir pieņēmis šādu selektivitāti par nepieciešamu (kaut, protams, nepietiekamu) mīlestības pazīmi. Jautājums tikai, kam šī selektivitāte īsti ir vairāk raksturīga – cilvēkam vai dzīvniekam?

Mīlestības likumu bioloģijā ir formulējis cilvēks. Un tūdaļ piedēvējis šo īpašību tikai sev. Bet vai viņam uz to bija tiesības? Ir neskaitāmi piemēri, kas liecina, ka arī dzīvnieku pasaulē eksistē šī selektivitāte, pat Darvins rakstīja par mehānismiem, kā dzīvnieki izvēlas sev partnerus pēc savām simpātijām – piemēram, starp daudzām putnu sugām šādi pāri veidojas uz mūžu. Ļoti nopietni tas ir arī pie vilkveidīgajiem, suņiem, koijotiem… Šeit tādējādi rodas jautājums – kurš no abiem, cilvēks vai dzīvnieks, vairāk ir piemērots šim likumam – kurš to tikai atzīst un kurš tiešām ievēro?

Tomēr metīsim pie malas moralizēšanu, hehe.

Mīlestība ir tas spēks, kas dod cilvēkam iespēju pacelties no primitīviem centieniem apmierināt piezemētus instinktus līdz daudz augstākam līmenim, kas kalpo viņa eksistences pagarināšanai pāri laika un telpas robežām – dzīvot savos pēcnācējos, nododot tiem savas garīgās un fiziskās īpašības. Šī tendence modina cilvēkā daudz labdabīgākas sajūtas un tieksmes, kas savas jutekliskās dabas dēļ atver viņam jaunu, skaistu un tikumisku pasauli. Šajā stadijā cilvēks kļūst par dabas instinkta pavēlnieku un no neizsīkstoša avota gūst enerģiju un stimulus augstākām baudām, godprātīgam darbam ideālu mērķu labā. Šādā aspektā vācu ārsts Maidslejs pamatoti nosauc cilvēka dzimuminstinktu par pamatu sociālo jūtu izveidei. Viņš saka – ja cilvēkam tiktu atņemts vairošanās instinkts un visi garīgie labumi, kas no tā izriet, no viņa dzīves izzustu visa poēzija un, iespējams, arī visa tikumiskā attīstība. Tādējādi, dzimumtieksme ir pamatā altruistisku jūtu attīstībai pret pretējā dzimuma pārstāvi, bērniem, savu ģimeni, – un cilvēkiem vispār. Šeit rodami pirmsākumi jebkurai ētikai un reliģijai.

Bet dzimumtieksme sastāv, galvenokārt, no diviem elementiem, no kuriem primārais ir mīlestība; tai seko tieksme pakļauties. Mīlestība visos aspektos – lai tie būtu reliģiozi vai dzimumtieksmes definēti, – tiek attēlota kā mistiska un transcendentāla parādība. Dzimumtieksmes līmenī tās esības mērķis – paaudzes turpināšana – pat nenonāk līdz apziņai, un virzošā impulsa intensitāte ir daudz varenāka, nekā tās apmierinājums, kas nonāk līdz apziņai. Reliģiozajā līmenī dievināšanas objekts ir pēc savas būtības tāds, kas nav pieejams empīriskai izpratnei.

2 Comments

  1. weirdnotes

    Dažas interesantas idejas iemestas. Ha bet jautājums paliek atklāts, kāpēc tie, kam nepiemīt altruisms vai nezin, kas ir ētika mēģina izlikties, ka mīl vēlās mīlēt un būt mīloši :)

Leave a Reply to weirdnotes Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *