Latvijas iedzīvotāji politiskajās partijās

Viens no iemesliem, kas varētu būt pamatā sabiedrības zemajam iesaistīšanās līmenim, ir radusies izteiktā plaisa starp cilvēkiem un varu – lielākoties informācijas trūkuma veidā. Cilvēki izrādās maz informēti par demokrātisko procesu lomu valsts attīstībā, personīgās iniciatīvas nozīmību. Un vienlaikus šis zemās iesaistīšanās līmenis tikai vēl vairāk veicina plaisas esamību.

Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskā apgāda 2005. gadā publicētais pētījums „Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas audits”, kurā tika izmantota Starptautiskā demokrātijas un vēlēšanu institūta (IDEA) izstrādāta metodika, parādīja, ka 1,5% iedzīvotāju tobrīd darbojās politiskās partijās, kas bija maz, taču tomēr divas reizes vairāk kā 1997. gadā, kopš kura šie rādītāji bija nemitīgi auguši. To, ka „nepiedalās nekur”, tobrīd norādīja 61% iedzīvotāju. 1996. gadā 74% iedzīvotāju uzskatīja, ka nevarētu (vai drīzāk nevarētu) neko uzsākt, ja valdība vai pašvaldība pieņemtu tautas interesēm pretējus lēmumus. 2004. gadā šādu cilvēku skaits bija mazinājies – 67% aptaujāto domāja, ka nespetu ietekmet valdibas lēmumus, bet 53% – ka nespētu ietekmēt pašvaldibas lēmumus. Salīdzinot 1996. un 2004. gada datus, pētījumā tika secināts, ka astoņu gadu laikā aptuveni par 20% pieaudzis to iedzīvotāju īpatsvars, kuri tic, ka var ietekmēt pašvaldību lēmumus leģitīmā ceļā, un par 10% pieaudzis to cilvēku skaits, kuri tic, ka var ietekmēt valdības lēmumus.

Taču sekojušie gadi Aigara Kalvīša (Tautas partija) valdībā un ar to saistītie publiskie skandāli acīmredzot ir provocējuši sabiedrības neticību, jo ap to laiku šie rādītāji būtiski sākuši kristies. 2007. gadā apgāda „Zinātne” publicētais Stratēģiskās analīzes komisijas pētījums “Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas monitorings 2005-2007” liecina, ka ir samazinājusies iedzīvotāju līdzdalība gan politiskajās partijās, gan arī sabiedriskajās organizācijās. Pētījuma secinājumos teikts, ka Latvijas iedzīvotāju līdzdalība sabiedriskajā dzīvē starpvēlēšanu periodos ir salīdzinoši zema un 2006. gada dati liecina, ka iedzīvotāji kļuvuši mazāk aktīvi un ir samazinājusies ticība, ka iespējams ietekmēt valsts un pašvaldību lēmumus. Kopumā tiek secināts, ka pēdējos divos gados ir samazinājies sabiedriski aktīvo cilvēku skaits, kā arī vēl arvien ļoti zema ir iedzīvotāju līdzdalība jomās, kuras ir salīdzinoši nozīmīgas visai sabiedrībai – vides aizsardzība, sociālā palīdzība, veselības aizsardzība, cilvēktiesības.

Pētījumā „Politiskā līdzdalība Latvijā” (1999) socioloģe Brigita Zepa norādījusi, ka amerikāņu sociologs G. Parri (1977) atkarībā no politiskās līdzdalības dala Amerikas sabiedrību trijās daļās – „gladiatoros” (5-7% iedzīvotāji, kas ir aktīvi iesaistīti politikā), „skatītājos” (apmēram 60%, kas ir minimāli iesaistīti politikā) un „apātiskajos” (apmēram 33%, kas vispār nav iesaistīti politikā). Aktīvo „gladiatoru” – tas ir, politiskajās partijās tieši iesaistīto cilvēku skaits tātad aptuveni atbilst tiem rādītājiem, kas patreiz vidēji raksturo politiski iesaistīto cilvēku skaitu Eiropas Savienības valstīs, starp kurām Latvija ir izņēmums.

Pagājušā gada martā laikraksta „Latvijas Vēstnesis” publikācijā „Veidot jaunas partijas vai stāties esošajās? Rietumvalstu tendences” rakstīts, ka atšķirībā no pārējām ES valstīm šodienas Latvijā partijas biedru skaits vidēji veido 0,9% no vēlētāju skaita, kamēr ES kopumā vidējais skaitlis ir 7 procenti. Piedevām, šis skaitlis iegūts no pašu partiju iesniegtajiem datiem un patiesībā var izrādīties vēl zemāks, jo Latvijā nepastāv vienots politisko partiju biedru reģistrs. Minētajā rakstā gan vienlaikus norādīts, ka šī rādītāju samazināšanās tendence ir šobrīd vērojama visā Eiropas Savienībā, par vienu no svarīgākajiem to ietekmējošiem faktoriem minot mainīgo iedzīvotāju identitāti. Mūsdienu Eiropā cilvēku identitāte kļūst arvien plašāka un daudzveidīgāka, cilvēki neidentificē sevi tikai pēc piederības vienai vai otrai sociālajai grupai un politiskajai partijai. Informācijas un tehnoloģijas laikmetā politisko partiju starpā samazinās ideoloģiskās atšķirības, palielinās iedzīvotāju mobilitāte, paplašinās personiskās identitātes spektrs un līdz ar to partiju biedru skaits arvien vairāk kļūst par formālu faktoru politiskajā procesā. Tomēr Latvijas gadījumā tas izskaidro tikai procentuālās līdzdalības šī brīža samazināšanos, nevis šī procenta jau tā ārkārtīgi zemo vērtību un sabiedriskās iniciatīvas trūkumu.

Piedevām, Latvijā tas nav tik vienkārši, jo iedzīvotāji īsti negrib atzīt savu eiropeisko identitāti, ir zemi piedalīšanās rādītāji EP vēlēšanās un arvien vēl trūkst izpratnes par iespēju caur Eiropu ietekmēt Latvijas likteni, arvien vēl liels eiroskepticisms, kas radies no zināma konformisma – viss negatīvais šai sfērā tiek piedēvēts nevis pašu ievēlētai valdībai, kas nav mācējusi apgūt ES atbalstu, bet gan tieši ES kā tādai, turpinot Latvijā balsot par partijām, kuras jau iepriekš ir bijušas atbildīgas par šo negāciju rašanos. Šodien Latvijā joprojām īsti nav ekonomiskā vidusslāņa, bet piederību zemākajam slānim jau nosaukuma dēļ vien cilvēki nav gatavi atzīt, tāpēc arī veidojas apburtais loks ar vēlēšanu rezultātiem.

7 Comments

  1. Andzha

    Cilvēki ir pasīvi, jo mēs domāt esam vairāk slinki nekā darīt. Un visa šī iesaistīšanās padarīšana šķiet ļoti sarežģīta un grūti saprotama.

    Es jau sen domāju, ka būtu fantastiski, ja kāds uztaisītu vienkāršotus rīcības algoritmus. Piemēram – kā mainīt satversmi? Ko darīt, ja man nepatīk pašvaldības lēmumi? Kā pretoties spēļu zāles būvniecībai pie manas mājas ieejas?

    Un algoritms varētu izskatīties šādi:
    1. uzrakstīt iesniegumu
    2. iesniegt to …. (viņiem jāatbild .. dienu laikā)
    3a. Atbildes nav – jāraksta ….
    3b Atbilde ir, bet neapmierina – jādara …

    Vobšem, atgremot plašai publikai birokrātiju. Un, manuprāt, cilvēki šādā situācijā ātri sapratīs, ka apvienojoties, var lietas bīdīt ātrāk. Un tad jau moš aizies kaut kas pareizā virzienā.

    Jo šobrīd ir tā, ka es kaut ko sāktu pētīt un darīt tikai tad, ja mani vai manus tuvākos ietekmētu smagi un brutāli tagad, nevis lēnām un nesaprotami vairāku gadu garumā.

    A ja man būtu algoritmi izprotami – iepērku e-parakstu un sirmi mati Rīgas Domei :D

  2. Nu, tu runā par cilvēkiem kopumā – un tas nepaskaidro, kāpēc latvieši tomēr ir 10x kūtrāki par visu pasauli. Savukārt, tieši to es cenšos vismaz sākt “izkost” savos rakstos. Nez gan, kādi būs panākumi :)

    P.S. pie tam par taviem konkrētajiem jautājumiem – “algoritmi” tiešām pastāv un tie ir pat sasodīti vienkārši, tev tikai atliktu nedaudz, pavisam-pavisam nedaudz piepūlēties un izlasīt dažas rindkopas, teiksim, http://www.likumi.lv – un tātad, kāpēc tu esi 10x kūtrāks un to nedari? :D

  3. Andzha

    Dažas rindkopas? Tu laikam joko.
    Analoģija:
    Es gribu mājās pārveidot elektro-pārdales sistēmu – man kā padoms tiek iedota adrese http://www.google.com. Pēc 1h es saprotu, ka man vajadzēs vēl 12h, lai sāktu mēģināt kaut ko, gala rezultātā 3 dn māja bez elektrības, tekošie darbi apstājušies un esmu ieguvis apšaubāmas kvalitātes iemaņas.
    Un lielākā daļa cilvēku ir kaut reizi dzīvē šādu mācību dabūjuši, līdz ar to vai nu nedara, vai arī izsauc meistaru. Jo jurisprudence, tāpat kā elektriķa darbs, nav primitīva.

    Taču, ja man uzdāvinās grāmatu “10 soļi, kā sadraudzēties ar mājas elektrotīklu”, es pats ķeršos klāt un visdrīzāk man izdosies. Katrā ziņā es mēģināšu.

    Neesmu redzējis “10 soļi, kā izmainīt valsti” pārdošanā. Noteikti nopirktu.

  4. Nejokoju vis. Precizēsim – turklāt lietojot tieši tavu analoģiju. Tu pats prasīji un es arī atbildēju par nevis elektriķa darbiem, bet gan iespēju sazvanīt elektriķi un panākt, lai viņš tiešām laicīgi atbrauc un izdara savu darbu par taisnīgu samaksu bez kukuļošanas. Metožu aprakstu, salīdzinot ar citu pieredzi, tu noteikti vari ar savu prātu tomēr atrast un pat saprast :D Es tev netiku ieteicis meklēt google, kā kļūt par profesionālu politiķi pašam.

  5. Plus: arī tas savā veidā ir tas, par ko runāju šai rakstā. Latvieši pat šādā aspektā atkal grib Laimes lāci, kas visu izdarīs viņu vietā – bet izpratni par valstiskiem procestiem reāli var iegūt tikai līdzdalībā, pārvalde nav ieinteresēta tāpat vien kaut ko paskaidrot un to nedarīs, kamēr nebūs pietiekami daudz aktīvu cilvēku, kas no viņiem to ar spiediena šantāžu nepieprasīs.

    Pat amerikāņi, kurus latvieši ir pieraduši lamāt par muļķu tautu, droši vien pagrozītu pirkstu par deniņiem, ja redzētu latvju statistiku šai sakarā… Teiksim, pašvaldībās pilsētpadomju locekļi ASV ir spiesti (pat ne spiesti, bet apzinās to kā SAVU iespēju) satikties ar iedzīvotājiem 15-20 reizes nedēļā, nereti ārpus darba laika. Latvijā kaut ko tādu esi manījis? Nē. Jo ierēdnis-latvietis nedarīs to, no kā NAV atkarīga viņa karjera un to neviens no viņa arī neprasa, jo iedzīvotājiem savukārt liekas izdevīgāk sēdēt maliņā un gausties… Lai tikai nav pašiem pirksts pret pirkstu jāuzsit.

    ASV pie pašvaldībām darbojas sabiedriskās padomes un komisijas, kurās uz brīvprātības pamata darbojas daudzi iedzīvotāji. Latvijā arī, piemēram, visas Rīgas domes sēdes ir atklātas, taču cik esmu tajās bijis, neesmu kaut kā ievērojis, ka iedzīvotāji baigi aktīvi nāktu un skatītos, kas notiek ar viņiem svarīgiem jautājumiem, kas kā balso, ko turpmāk atbalstīt, ko ne. Tikai pēc tam bļaustās pa interneta komentāriem, un iekrīt desmito un divdesmito reizi uz to politiķu kampaņām, kuri tieši četrus gadus ir rīkojušies pret viņu interesēm.

Leave a Reply to Projekts Domkalve Cancel reply

Your email address will not be published.