Politiski “sociālās” kampaņas Latvijā

Socioloģiskie pētījumi parāda, ka Latvijā ir ārkārtīgi zems sabiedriski politiskās iesaistīšanās līmenis; tas ir krietni zemāks par vidējiem rādītājiem visā Eiropā. Cilvēki netic politiķiem un politikai kā tādai, jo uzskata, ka politiķi savu mērķu panākšanai nemitīgi maldina sabiedrību. Domājams, sabiedrības uzticības atjaunošanos politikai kā nozarei varētu veicināt, ceļot sabiedrības informētību par to, kas savukārt ir panākams, palielinot sabiedrības pašas iesaistīšanās līmeni. Efektīvākais palīgs šajā brīdī var būt sociālās reklāmas kampaņas, kas skaidro sabiedrības iesaistīšanās nepieciešamību un rada valsts iedzīvotājiem motivāciju to veikt.

Raksta saīsinātā saite: http://bit.ly/aJlBOY

To, kādi ir Latvijas sabiedrības līdzdalības pēdējo gadu rādītāji, esmu jau rakstījis – iekš “Apburtais loks Latvijas politikā”. Viens no iemesliem, kas varētu būt pamatā sabiedrības zemajam iesaistīšanās līmenim, ir radusies izteiktā plaisa starp cilvēkiem un varu – lielākoties informācijas trūkuma veidā. Cilvēki izrādās maz informēti par demokrātisko procesu lomu valsts attīstībā, personīgās iniciatīvas nozīmību. Un vienlaikus šis zemās iesaistīšanās līmenis tikai vēl vairāk veicina plaisas esamību.

Eksistē dažādas politiskās iesaistīšanās formas; to daudzveidību nosaka iedzīvotāju dažādās personiskās īpašības (dzimums, vecums, izglītība, nodarbošanās, reliģiskā pārliecība utt.), kā arī konkrētā politiskā situācija valstī un konkrētās valsts iekārtas tips. Latvijas gadījumā mēs, protams, runājam par demokrātisku iekārtu, kurā katram ir dotas tiesības brīvi paust savu pārliecību un pašrealizēties. Par lielākajai sabiedrības daļai optimālo politiskās līdzdalības formu, kura neveicina sociālās spriedzes palielināšanos, sociologi uzskata piedalīšanos vēlēšanās. Latvijā diemžēl arī šajā iesaistīšanās līmenī situācija arvien pasliktinās.

Runājot par politiskās iesaistīšanās intensitāti, nepieciešams īpaši ņemt vērā abas tās galējās formas, kuras var izraistīt visdažādākās problēmas. Krievu politisko zinātņu doktors, profesors Dmitrijs Olšanskis norāda, ka fanātiska aizrautība ar politiskajām attiecībām absolutizē sociālās eksistences sacensību stilu, palielina nervu slodzi, piešķir cilvēka ētiskajiem principiem pārlieku mērķtiecību. No otras puses, arī ilgstoša atsvešinātība no valsts varas, dialoga iemaņu trūkums var radīt cilvēkos priekšnoteikumus sociālo prasību radikalizācijai un pat ekstrēmismam. Domājams, tieši par vienu no šādiem ilgstošas politiskās apātijas rezultātiem var uzskatīt viņgada 13. janvāra notikumus Latvijā, kad nekontrolējams cilvēku pūlis sarīkoja masu grautiņu Vecrīgā, kurā tika nodarīts būtisks kaitējums gan valsts un pašvaldības, gan privātajam īpašumam. Tas būtu vēl viens arguments par labu tam, ka Latvijā nepieciešamas intensīvas kampaņas sabiedrības politiskās informētības un aktivitātes celšanai.

Runājot par sabiedrības politiskās iesaistīšanās motivāciju, tas pats Olšanskis kā raksturīgākos izdalījis sekojošus motīvus: politikas kā darbības sfēras pievilcība, jaunu zināšanu iegūšana, vara pār līdzcilvēkiem, ideoloģiskie motīvi, pasaules pārveidošanas vēlme, tradīciju aspekts, merkantīla ieinteresētība; tāpat iespējama pseidomotivācija, kuru visbiežāk rada intensīva propoganda – piemēram, nacionālistu lozungi un reklāmas. Pēdējo Latvijas situācijā lieliski raksturo nacionālo partiju propogandas kampaņu „karš” – zem lozungiem „Krievi nāk” un „Latvieti, nepadodies”; praktiski pie šī paša motivācijas varēja tikt pieskaitīta arī kādreiz formējamā „Nacionālā bloka” rīcība, kurā ietilpa jau pieminētā TB/LNNK līdztekus ar Tautas partiju un ZZS, taču šī sadarbība nu jau ir stipri paplukusi.

► Runājot par tādām pēdējo gadu politiskajām kampaņām, kas pretendēja arī uz kādu sociālo kampaņu statusu, prātā diemžēl nāk tikai divas, un katra no tām pa savam ne pārāk veiksmīga – pirmkārt, Tautas partijas veiktā masveida reklāma “Stājies partijā!”, otrkārt, LSDSP kampaņa “Nākotnes Rīga”.

Pirmās ziņas par TP kampaņu Latvijas presē parādījās 2009. gada 18. februārī; minētajā datumā notika arī Tautas partijas rīkota preses konference, kurā partijas vadītājs Mareks Segliņš paziņoja, ka radīts un publiskots video klips ar aicinājumu iedzīvotājiem stāties politiskajās partijās un ka šīs aktivitātes tiek uzskatītas par sociālās reklāmas kampaņu iedzīvotāju motivēšanai. Atbildot uz žurnālistu jautājumiem, preses konferencē M. Segliņš uzsvēra, ka šī kampaņa ir vērsta uz cilvēku iesaistīšanos politiskajās partijās kā tādās, nevis tieši Tautas partijas rindās, tomēr pieļaujot iespēju, ka „kontrolējošās institūcijas to var uzskatīt par aģitāciju”.

Jāatzīmē, ka pieminētais video tomēr citām domām nemaz neatstāja vietas – bija skaidri redzams, ka tas vērsts uz rosinājumu cilvēkiem pievienoties tieši Tautas partijai. Neskaitot obligāto piezīmi par reklāmas finansiālo sponsoru, tajā bija norādīti arī citi Tautas partijas rekvizīti un kontaktu veidi. Piedevām,  klipā bija izteikti redzamas tikai un vienīgi sabiedrībā atpazīstamas personas no Tautas partijas rindām – deputāti, ministri u.c. Klipa ietvaros izmantoti vēsturiski fotoattēli un videofragmenti, kas saistīti ar 3. Atmodas gados notikušajām patriotiskajām akcijām – piemēram, 1989. gada miermīlīgās protesta akcijas „Baltijas ceļš”, kad triju Baltijas valstu iedzīvotāji sadevās rokās, izveidojot „dzīvo ķēdi” no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai, kā arī manifestācijām Rīgā, Daugavas krastmalā. Un dažas sekundes pēc tiem demonstrēts liels daudzums dažāda laika fotogrāfiju, kurās redzami dažādi Tautas partiju raksturojoši cilvēki un notikumi, kam seko mērķuzstādījumi no šīs pašas partijas vēlēšanu programmas un logo attēlojums ar partijas biroja kontaktiem. Klipā izmantotā krāsu gamma tāpat tieši atbilda minētās partijas reklāmmateriālu parastajam stilam.

Analizējot kampaņas turpinājumu, diemžēl jāsecina, ka tā nav bijusi sevišķi bagātīga – līdzšinējā tekstā pieminētais videoklips ir vienīgais, kas vismaz nedaudz izskatās pēc sociālās reklāmas. Sociālajā tīklā YouTube, kuru attiecīgajā periodā savu videoklipu izplatīšanai izmantoja vairākas Latvijas politiskās partijas, Tautas partijai piederošajā kanālā pēc „Stājies partijā!” kampaņas video papildus tika publicēti tikai trīs citi videoklipi, un tajos visos bija tieša partijas kandidāta Rīgas mēra amatam – Andra Ārgaļa reklāma.

Visa pārējā „Stājies partijā!” kampaņas daļa bija tiešā veidā piesaistīta partijas mājaslapai un tāpat reklamēja pašu Tautas partiju, nevis tika vērsta uz iedzīvotāju motivēšanu. Reklāmas baneris, kurš izpildīts iepriekš minētajam klipam līdzīgā stilā, veda tieši uz mājaslapas sadaļu, kurā publicēti iestāšanās noteikumi Tautas partijā un biedra anketa. Savukārt, kampaņas galvenās lapas saturu papildināja četri īsi uzsaukumveida raksti, katrs 1-2 rindkopas garš, kurus rakstījis Tautas partijas vadītājs un no kuriem pirmajos trijos gan bija nedaudz vispārinātas pārdomas par to, kāpēc ir svarīga pilsoniskā līdzdalība, taču ceturtajā tūdaļ parādījās tiešs aicinājums pievienoties Tautas partijai. Citās sadaļās sabiedrībā pazīstamas personas stāstīja par savu kādreizējo motivāciju, kas rosinājusi iestāties Tautas partijā…

Kopumā jāsecina, ka šī kampaņa tomēr nav bijusi pozicionēta kā vispārēja sociālā reklāma, bet nostrādājusi tieši kā vienas partijas politiskā aģitācija, turklāt arī tās rezultāts, iespējams, nav sevi attaisnojis. Dažādos interneta portālos un laikrakstos, tai skaitā reģionālajos, pēc kampaņas atklāšanai veltītās preses konferences un citu kampaņas aprakstu publiskošanas lielākoties bija manāmas negatīvas atsauksmes, kuras vienoja tieši uz partiju vērsta kritika.

Par LSDSP sociālās kampaņas sākumu uzskatāms jau 2008. gada maijs, kad ar šādu nosaukumu startēja lielmēroga iedzīvotāju anketēšana, kurā Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) veica viedokļu apkopošanu par būtiskiem Rīgas attīstības jautājumiem; anketas tika izplatītas vispirms drukātā veidā, bet vēlāk arī elektroniski, kad interneta vidē tika palaists portāls www.nakotnesriga.lv (šobrīd projekts vairs nav tik izvērsts kā tobrīd, darbojas tikai ziņu un dažas citas sadaļas).

Nosacīti šo kampaņu var sadalīt četros posmos, no kuriem pirmie to tuvina ar politiskajām partijām tieši nesaistītas sociālās kampaņas definīcijai. Pirmais posms, kurš ilga no anketēšanas pirmsākumiem līdz aptuveni augusta beigām, elektroniskā anketa bija pieejama vienkārša dizaina mājaslapā, kurā bez tās nebija gandrīz nekādas informācijas. Bez šaubām, netika slēpts anketas izstrādātājs, taču tas netika arī speciāli uzsvērti reklamēts. Minētā anketa sastāvēja no vairākām daļām, kurās bija ietverta gan vērtējoša aptauja par jau esošiem pilsētas prioritāšu risinājumiem, gan atvērta priekšlikumu daļa, kurā katrs anketas aizpildītājs tika aicināts ierakstīt savus ierosinājumus un aprakstīt problēmas. Anketas noslēgumā respondenti tika aicināti brīvprātīgi norādīt kontaktus, ja tie vēlētos saņemt informāciju par turpmākām aktualitātēm projekta ietvaros.

Vasaras beigās kampaņa pārgāja otrajā no šiem nosacītajiem posmiem; tika pārstrādāts mājaslapas dizains, padarot anketu par tikai vienu no tās apakšsadaļām. Īsi pēc tam tiek mainīts arī mājaslapas tehniskais nodrošinājums – un statiskas lapas vietā stājas pilnvērtīgs ziņu portāls, ar ko tiešā veidā sākas sociālās motivācijas kampaņa. Portālā tiek publicētas rīdziniekiem aktuālās ziņas, informācija aptver gan pašvaldības aktualitātes, gan sporta un kultūras ziņas galvaspilsētā, taču bez piesaistes kādai konkrētai politiskai partijai. Tāpat tiek radīta pilsonisko blogu sadaļa, kurā tiek aicināti iesūtīt savus rakstus portāla lasītāji. Jāsaka gan, šī sadaļa minētajā posmā sevi neattaisno, jo atsaucība no partijā neiesaistītām personām ir minimāla; blogu rakstos dominē LSDSP biedru uzvārdi. Apmēram šajā posmā parādās arī pirmais reklāmas videoklips, kurš tiek izplatīts internetā. Turpmākos mēnešus notiek ziņu portāla attīstīšana un iedzīvotāju anketēšana.

2009. gada novembra vidū tiek uzsākts portāla attīstības trešais posms. Noslēdzas iedzīvotāju anketēšana, no portāla pazūd elektroniskā anketa. Šajā posmā portāla vizuālajam tēlam tiek pievienota LSDSP simbolika, parādās uzsvars uz portāla informatīvo piesaisti konkrētajam politiskajam spēkam. Tomēr tiek saglabāts arī politiski neitrālo ziņu bloks. Šis ir posms, kurā projekts „Nākotnes Rīga” kļūst izteikti publisks. Sākot ar decembri, tiek organizēti vairāki publiski diskusiju forumi, kuros aicināts piedalīties plašs iedzīvotāju loks bez specifiskiem ierobežojumiem, kā arī politiski nesaistīti nozares eksperti – par tēmām, kuras izdalītas kā nozīmīgākās, apkopojot anketēšanā iegūtos iedzīvotāju viedokļus un priekšlikumus. Minētie forumi var tikt uzskatīti par sociālās kampaņas elementiem, jo tajos minimāli tika reklamēta konkrētā politiskā partija – tikai caur projekta nosaukumu „Nākotnes Rīga”, kura saistība ar LSDSP, pateicoties medijos izskanējušai informācijai, vairs nebija sveša. Forumu lektori bija ar dažādu politisko piederību vai neitrāli; tika ierosinātas diskusijas un debates ar iedzīvotājiem, veicinot informētību un līdzdalību, kā arī psiholoģiskā motivēšana, veicinot iedzīvotājos apziņu, ka viņu padoms ir nepieciešams un viedoklī ieklausās.

Tad nāca priekšvēlēšanu lielo cīņu laiks, portālā parādījās kandidātu saraksts un viss reklāmas bloks tika pārveidots par konkrētas partijas popularizēšanas mehānismu.

Ja jāsalīdzina abas pieminētās kampaņas – „Stājies partijā!” un „Nākotnes Rīga”, – būtiskākās atšķirības parādās jau to sākotnējos uzstādījumos, kas ļauj secināt pašu partiju motivāciju. Bez šaubām, katrai no šīm partijām galvenais kampaņas motīvs ir bijis personīgās atpazīstamības palielināšana, taču atšķiras sekundārie motīvi un realizācijas veids. Tautas partija šai gadījumā uzsvaru ir likusi uz partijas „politiskā kapitāla” palielināšanu, iedzīvotāju piesaisti Tautas partijas rindām un personāliju reklāmu, pozicionējot sevi kā politiskās iniciatīvas avotu Latvijas sabiedrībā; LSDSP vairāk ir mēģinājusi vispirms strādāt ar iedzīvotāju motivēšanu dažādu līmeņu līdzdalībai pašvaldības darbā bez konkrētas politiskās piederības, tikai kampaņas noslēdzošajā posmā priekšplānā izvirzot partejisko ievirzi. LSDSP šai ziņā ir arī iepriekšēji panākumi, kas vērsti uz iedzīvotāju līdzdalības veicināšanu bez politiskās piederības ierobežojumiem, piemēram, agrākos gados veidotās iedzīvotāju organizācijas „Mītne” (īrnieku biedrību asociācija) un ”Kaimiņu drošība” (biedrība iedzīvotāju savstarpējās un sadarbības ar pašvaldības iestādēm veicināšanai). Kā sabiedrības politiskās aktivitātes cēlājs šajā „sacensībā” uzvar LSDSP, jo tās kampaņa ir bijusi vairāk vērsta uz iedzīvotāju bezierobežojumu līdzdalības veicināšanu, taču kopumā gan šīs, gan arī citas rakstā pieminētās kampaņas joprojām ir pārlieku politizētas pēc partejiskās piederības.

Bez „Stājies partijā!” un „Nākotnes Rīga”, kā arī pieminētajām nacionālistu sektora reklāmām Latvijā ir bijis diezgan maz kampaņu, kuru elementi būtu definējami kā sociālās reklāmas iedzīvotāju politiskās aktivitātes veicināšanai. Mainot atseviškus uzstādījumus, iespējams, par tādām varētu kļūt JL „pīrādziņu sērija”, ja vien arī tajās nebūtu uzsvērta tieši partejiskā piederība. Diemžēl, lasot medijos publicētās ziņas, ir jāsecina, ka Tautas partijas plaši veiktā kampaņa „Stājies partijā!” ir krietni vien devalvējusi pašu sociāli politiskās kampaņas jēdzienu un sabiedrības attieksmi pret to – sekotājiem būs grūtāk atjaunot jēdziena labo slavu.

Protams, nobeigumā vienmēr tiek uzdots jautājums – bet ko tad Tu pats, Džerij, iesaki paralēli kritikai? Kritizēt jau mēs visi mākam! Tā ja, bet es tomēr savus ieteikumus mēģināšu sniegt. Vienīgais, citā rakstā – šis jau tāpat gar garu padevies. Sekojiet bloga jaunumiem, un Jūsu uzmanība tiks atalgota.

3 Comments

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *