Šis gan ir pavecs raksts, ko tiku saveidojis un vairākkārt publicējis vēl 2008. gada pavasarī – īsi pēc neveiksmīgā “stacijas flešmoba” Rīgā. Bet pēdējos mēnešos attiecīgā tēma kļuvusi atkal tik populāra, ka nenoturos, neielicis rakstu arī šajā blogā. Lai nepazūd.

Problēma slēpjas faktā, ka pēdējo gadu gaitā Latvijā arvien populārāks top vārdiņš „flashmob” – taču tikai vārdiņš. Jo akcijas, kas to pavada, nebūt nav nosaukumam adekvātas. Latvieši turpina spītīgi saukt par flashmob visu, IZŅEMOT flashmob.

Read more…

Pirms pāris dienām, uzturoties sabiedriskajā transportā, nācās novērot diezgan skumju ainu – trīs puišeļus ar skolas somām (vizuāli likās, ka varētu būt pirmklasnieciņi). Skumju tāpēc, ka minētie visa ceļa garumā savā starpā skaļi saklaigājās, un viņu galvenā, dzidriem smiekliem pavadītā “spēlīte” bija šāda – viens iebļaujas “nāvi okupantiem!”, otrs mauc pretī: “aizver muti!”… Saprotams, bērneļiem jau šie vārdi neko sevišķu nenozīmē, tikai tāds izsauciens, ko liels onkulis televizorā pateicis un kas kļuvis par valsts līmeņa jociņu. Mēs jau arī smejamies, kad izrādē klauns paslīd uz banāna mizas un kritienā sasit pakaļu. Bet skumji, ka valsts folkloru pamazām sāk sastādīt šādas klaunādes…

————-
^{* bērni – dzīves ziedi}

Ik pa brīdim saņemu lūgumus publicēt vēl kādu mūsu ģimenes jaunā mīluļa bildi. Varbūt prāta darbs no manis būtu pavisam atteikties no citām tēmām un rakstīt tikai par toiterjeriem, hehe? Nu jā, lasītāju lūgumam arī tomēr nevaru tā vienkārši atteikt, taču jaunu bildīšu pagaidām nav, tamdēļ te būs šis tas no arhīva. Tātad, jau atkal viņš – Karloss Ramirezs. Tautā saukts vienkārši par Karlosu.

Nu, vismaz daļēji tam var līdzēt šī lapa. Kazi, kādam no lasītājiem noder, par start page sev pārlūkprogrammā ieliekot?

Vakar es par to jokoju – un šodien smejos vēl vairāk. Traki jauki, ka Latvijas reklāmistiem ir arī humora izjūta, ne tikai lielummānija (kā dažiem, kas politiķus ceļ debesīs ar autopacēlājiem un sludina par mesijām).

Notikušais tūdaļ radīja asociāciju ar bērnībā tik mīļajiem Džeka Londona stāstiem par diviem draugiem “zelta drudža” pārņemtajā Klondaikā – Smouku un Mazo. Vienā no cikla pastāstiem par “Tralā ciemu” draugi, atriebdami pret viņiem nostrādātu jociņu, visai pamatīgi savukārt izmuļķoja zeltraču nometnes iedzīvotājus, likdami tiem noticēt milzu bagātību atrašanai, skriet cauri sniegam un vētrai uz iedomāto brīnumu. Un re, pēc akcijas zeltrači bija nokaunējušies, bet reizē uzjautrināti par šo izmuļķošanu, un paši atzina, ka sen to pelnījuši, jo pirms tam palaidušies gara kūtrumā un visādi citādi izlaidušies.

Bet re, latvieši gan savas vājās vietas atzīt nemāk… Un pasmaidīt paši par sevi, kā zināms, ne tik. Diemžēl. Nedaudz vairāk pašironijas šai laikmetā mums lieti noderētu.

P.S. Tele2 kampaņas autoriem no manis – vislielākā atzinība.

Drīz reģionā dzīvos tikai angliski runājošas personas, kuras nekad nevarēs Jums līdzēt, ja jautāsiet, cik rāda pulkstenis…

Vēl gan ienāca prātā arī kāds pašmāju video, kas izraisa ne mazāku nostaļģijas devu.

Klejojot pa svešvalstu resursiem, izlasīju kādu domu, par kuru sākumā pasmīkņāju, bet pēc tam nāca aizdomāšanās… Autors runāja konkrēti par LiveJournal un pauda viedokli, ka dzīvojam unikālā laikmetā, kurā visi blogotāji pagaidām ir vēl dzīvi, bet tā nebūs vienmēr un tad nāksies attiecīgo resursu pārsaukt par DeadJournal.

Zināt, man ir gadījies piedzīvot kaut vai oranžajā to jocīgo sajūtu, kad kāds paziņu lokā pa retam (3x tfu!) aiziet bojā, bet paliek “dzīvs” viņa profils, pavisam neseni ieraksti dienasgrāmatā, fotogrāfijas u.c. Kamēr radi un draugi, ja vispār to kāds iedomājas izdarīt, pārliecina administrāciju, ka cilvēka patiešām vairs nav, tas kā spoks turpina saņemt vēstules, dažādus vērtējumus, rakstu un foto komentārus u.c. Tikai biedējoši klusē. Vēl no kāda portāla, kam pats sen esi aizmirsis paroli, atnāk atgādinājums par šī cilvēka dzimšanas dienu.

Ņemot vērā, cik aktīvi mēs šai laikmetā reģistrējamies visdažādākajos portālos un piesakāmies uz visādām e-akcijām, un veidojam paši savus blogus (īpaši “mūžīgajās” bezmaksas vietnēs) – top reizē baisi un interesanti, kā tad būs, kad notiks pirmās izteiktās web 2.0 paaudzes nomaiņa un internetā parādīsies desmitiem tūkstošu šādu “spoku”.