…jeb skaidrs apliecinājums tam, ka dokumentus zaudēt nevajag. Redziet, stāsts būs par pazaudētas nodokļu grāmatiņas atjaunošanu un meteoroloģiskajiem apstākļiem. Un Džeriju, protams. Atceraties šodienas īslaicīgo, bet ārkārtīgi intensīvo lietusgāzi?
Multenēs par Donaldu un tml. parasti ir situācijas, kurās galvenajam varonim vienam pašam virs galvas ir mākonis, bet citi tai laikā bauda sauli. Apmēram tāpat šodien bija man.
Augšminēto nolūku vadīts (un augšdaļā tērpies vien plānā pletkreklā), devos šodien uz kādu no VID nodaļām. Brīdī, kad iestājos rindā, gar palodzēm sāka grabināties sīks lietutiņš, kas ātri vien tomēr pieņēmās spēkā un īsā laika sprīdī pārslēdzās uz gāž-kā-ar-spaiņiem režīmu. Zināt, no tiem, kuri tiešā vārda nozīmē samērcē cilvēku līdz pēdējai vīlītei nepilnu divdesmit sekunžu laikā… Kad pienāca mana rinda, lietusgāze bija sasniegusi savu apogeju, un personāla tantes savā starpā jokoja, sak, nu kura tad tagad varētu aizskriet pēc bulciņām.
Jā, Jūs taču jau nojaušat, kas tūlīt notiks šajā stāstā., vai ne? Par nodokļu grāmatiņas dublikāta izsniegšanu valstij jāmaksā 10 Ls – un tante ņem un man paziņo, ka nodaļas otrajā stāvā norēķinu kase esot likvidēta jau gandrīz pirms gada, bet es varot tepat blakus aizskriet uz pasta nodaļu un samaksāt tur. Droši vien viņa no pirmā acu uzmetiena nespēja tā uzreiz novērtēt manas aptaurētības līmeni un faktu, ka es taču patiešām negaidīšu un došos turp uzreiz.
Distance līdz pastam, vērtējot aptuveni, bija apmēram 600 metri; iela tobrīd jau bija pārplūdusi līdz pēdējai iespējai. Vēl nebiju paspējis tikt līdz ēkas stūrim, kad biju jau kā gurķis – ammm, cik tajā īsti skaitās ūdens procentu? Un labi vien bija, jo pie stūra zibensātri vajadzēja izšķirties – skriet ar kediņām cauri centimetrus piecpadsmit dziļai peļķei vai mesties zem no jumta tekošās ūdens strūklas… Izvēlējos pēdējo un tikpat ātri to nožēloju.
Pastā nonācu visai nožēlojamā izskatā, taču pajokoju par to ar lodziņtanti un atgriezu viņā ticību manam veselajam saprātam. Atpakaļ centos skriet pa zālīti, vien uz stūra pārmaiņas pēc ielecu tomēr lielajā peļķē. VID nodaļā atgriezos tāda kā minipurva paskatā – viss, ar ko man nācās saskarties, tūdaļ kļuva slapjš. Pāris ļautiņi no tiem, kas bija pirms tam drebinājušies gaitenī, gaidot sausākus laikus, un redzējuši mani aizskrienam lietū, pat pagodināja manu atgriešanos ar nelieliem aplausiem.
Tālāk viss gāja ātri, nokārtoju lietas utt. Bet nu nāk tas mirklis stāstā, dēļ kura es sākumā pieminēju Donaldu Daku. Kā Jūs domājat, kad lietus mitējās un atkal spīdēja silta saulīte? Pareizi – kad biju metrus desmit no mājām.
Mans secinājums no visa šī (ko vēl smaidīgs tiku pavēstījis arī VID darbiniecei) – NEVAJAG ZAUDĒT DOKUMENTUS, hehe.