Vēlēšanu periodā dzirdam dažādus solījumus, citu par citu fantastiskākus – bet liela daļa aizmirst, ka šīs ir pašvaldību vēlēšanas, kurās uzsvars un nākamais darbs tomēr vairāk saistās ar saimnieciskām lietām, nevis politiku. Ievēlētajiem būs nevis jābraukā pa ārzemju banketiem un “jāpārstāv valsts”, bet jārūpējas par laicīgu lampiņu ieskrūvēšanu pilsētas laternās un ūdensvadu kārtību… Skaļie saukļi un populistiskās diskusijas liecina, ka paši kandidāti to kaut kā ir piemirsuši.
Nu labi, šis nav apsūdzošs raksts. Šī ir mana privātā dienasgrāmata, kurā es esmu nolēmis nedaudz pastāstīt par savām prioritātēm. Un prioritātes pastāv, jo nevar visi domāt par visu – citādi rezultātā izrādās, ka neviens nedomā ne par ko…
Lietas, kuras es vēlētos risināt, nav manā prātā “izaugušas” pēkšņi vēlēšanu laikā; tās ir problēmas, kurām savu uzmanību pievēršu jau sen un esmu centies risināt. Piemēram, pilsētas klaiņojošo dzīvnieku lieta – vai biežāk būtu jāsaka, bezatbildīgu cilvēku pamesto dzīvnieku lieta.
Vides aizsardzības tēma mani interesē kopš bērnības, bet tieši ar patversmju jautājumu “aizrāvos” 2007. gadā, fotogrāfu projekta “Negribu būt kaķis maisā” sadarbojoties ar Juglas suņu patversmes aktīvistu grupu, kuri mums tad arī izstāstīja daudz tādu nianšu, par kurām ikdienā cilvēki nedomā. Daudziem cilvēkiem liekas, ka tas ir tāds sīkums, kuram vispār nav vērts pievērst uzmanību – un vēlāk tas izpaužas arī deputātu darbā. Bet pēc tam kādu uz ielas sakož klaiņojošs suns, un tad sākas… Citi aktīvisti bļauj, ka vajag visus klaiņojošos suņus un kaķus apšaut, un būs miers. Atļaušos bilst, ka nebūs vis – šie te klaiņojošie kaķi ir vienīgais efektīvais daudz grūtāk iznīcināmo žurku skaita regulators. Cerams, man nav jāskaidro, kas notiek pilsētās, kurās nekontrolēti savairojas savvaļas žurkas? Vēsturi mēs zinām… Tomēr pavisam to atstāt patvaļā arī nevar, kaķu skaits ir jākontrolē, tāpēc patversmju aktīvisti mēģina ieviest programmu, kurā kaķi tiek izķerti, kastrēti un tad atkal palaisti savā vidē; patversmēs lielākoties paliek suņi un bijušie mājas kaķi. Taču tas viss maksā naudu. Un te sākas problēmas – teiksim, tā pati slavenā Juglas patversme pastāv tikai no pašu aktīvistu un privātpersonu ziedojumiem – nevis kā pašvaldības iestāde. Bet vai tad šie dzīvnieki nav pilsētas sastāvdaļa? Gribam mēs to vai nē, tomēr ar to jārēķinās.
Tā, kā redzat, ir mana laikam gan vissasāpējusī rūpe. Papildus tam – un atkal jau, vadoties no “zaļajām” idejām, – gribētos veicināt velotransporta attīstību pilsētā, tam pakārtotu satiksmes drošību. Un arī vispārējo kārtību pilsētā. Šobrīd lielākoties varas iestādes joprojām cīnās ar sekām, nevis cēloņiem…
Starp citu, pie kārtības jautājumu risināšanas sasniegumiem bieži min aizliegumu dzert alu uz ielas un pirkt attiecīgos dzērienus pēc desmitiem vakarā. Manuprāt, tas nav sevišķi gudri, rezultātā ir palielinājušies krāpniecības gadījumi, kontrabandas alkohola tirdzniecība utt. Nebūsim naivi – nu kurš tad no Jums nezina vismaz vienu-divus veikalus, kur arī pēc desmitiem var brīvi dabūt alkoholu? Dažreiz tāpat, dažreiz ar uzcenojumu, kas aiziet pārdevēja kabatā. Manuprāt, visi šie aizliegumi ir atceļami – vai varbūt vismaz “vieglajam” alkoholam līdz noteiktam grādu skaitam. Bet sabiedrības drošībai derētu palielināt sodus, kuri tiek iekasēti par pārkāpumiem – 10, 20, 50, kaut vai 100 reizes. Kam tad būs sliktāk, ja students karstā dienā, nevienam netraucējot, parkā iedzers aukstu aliņu? Bet ja saplēš pudeli uz asvalta – lai maksā ragā tā, ka vairs to atkārtot negribas! Citādi pie mums pat par urinēšanu uz nacionālā lepnuma ir tik niecīgi, ka iereibuši citvalstu tūristi to ir padarījuši bezmaz par sporta veidu…
Starp citu, vēl kāds nedaudz līdzīgi risināms gadījums, kas īpaši svarīgs liekas pēc notikušajām 9. maija aktivitātēm. Manuprāt, arī dažādu piketu un mītiņu saskaņošana kā tāda ir gluži lieks pasākums – tie, kuri likumu pārkāpt nebaidīsies, izdarīs to arī ar visu aizliegumu, kamēr godprātīgajiem organizātoriem šādi tiek atņemta pasākumu jēga. Kāds šoka moments lai rastos, piemēram, Ministru prezidentam no tautas reakcijas uz kādu viņa lēmumu, ja viņš par masveida mītiņu ir informēts jau vairākas dienas pirms tam un var darbā ierasties, teiksim, pa sētas durvīm? Tāpat šādā veidā tamlīdzīgām akcijām tiek atņemta arī operativitāte, kas automātiski mazina tautas aktivitāti, iestājoties kādu nepopulāru lēmumu noilgumam… Mans ierosinājums šai sakarā būtu atcelt attiecīgo pasākumu saskaņošanu kā tādu, bet toties pamatīgi, līdz pat vairākiem desmitiem reižu palielināt soda sankciju apmērus par konstatētiem reāliem sabiedriskās kārtības noteikumu pārkāpumiem. Manuprāt, šai gadījumā tas izrādītos krietni efektīvāks līdzeklis iespējamo nekārtību novēršanai.
Runājot par savu politisko izvēli, neko no tā, ko ikdienā par LSDSP atražo drīz viens, drīz cits medijs un/vai privātpersona, atkārtot vis nevarēšu. Būdams nemainīgi šīs partijas sastāvā kopš 2001. gada, nekad neesmu par to kaunējies, kaut arī partijai ir dažādi gājis atšķirīgu līderu vadībā. No malas jau vienmēr viss liekas vienkāršāk, nekā ir patiesībā – un visvieglāk domāt kategorijās “melns” un “balts”. Taču politiskās vides iekšienē tas izskatās pavisam citādi. No savas pieredzes vistiešāk to esmu iemācījies – ja ir viedoklis, tad ej iekšā procesos un aizstāvi to, nevis kritizē no malas.
Nobeigumā gan jāatzīst, ka vienu no maniem principiem šī kampaņa tomēr ir mani piespiedusi pārkāpt – oficiālajos materiālos man nākas atklāt savu īsto (pilno) vārdu, hehe. Tātad, iepazīstieties:
63. Jānis Džerijs Šterns
http://www.lsdsp.lv/sterns
LSDSP Rīgas domes deputātu kandidātu saraksts
Pingback: Kāpēc es tagad reti rakstu