Šodien bija iecerēts kolektīvs seno draugu (nu zināt jau, kā gadās – vecpuisis Džerijs un viņa teju precētie draugi, kas sen nav redzēti, jo aizņemti ar ģimenes dzīves veidošanu) gājiens uz Zoodārzu, taču rīta laika apstākļi nodomu sabojāja. Es gan būtu bijis gatavs lūrēt uz mērkaķiem arī ar lietussargu, taču pastāv aizdomas, ka liela daļa lopiņu tomēr izvēlētos iespēju sēdēt migā un malkot groku, nevis rādīties publikai zem atklātas debess. Andža paziņoja, ka šeit, galu galā, nav Zviedrija, bet gan Latvija.
Bet par Zviedriju – tas ir īpašs stāsts tieši šai kompānijai. Viņgad (14/12/2007) vienam no biedriem svinējām dzimšanas dienu uz kuģa – braucienā Rīga-Stokholma-Rīga. Savā ziņā interesants veids, jo šeit patiešām centrālā doma bija svinības, nevis brauciens kā tāds. Bet Stokholmā sniga sniegs un pūta ļoti auksti vēji, kas pēc svinību nakts nebūt nebija patīkamākais apstāklis. Kādam piedevām ienāca prātā, ka ekonomijas un maršrutu shēmas nezināšanas dēļ gudrāk būs doties uz pilsētas centru ar kājām. Patiesību sakot, siltākā laikā tas būtu gana jauks un jauniem iespaidiem bagāts gājiens, taču šoreiz es būtu bijis gatavs šo “kādu” iekaustīt, ja vien atcerētos, kurš tas īsti bija, un būtu pietiekami pārliecināts, ka arī pats sākotnēji neatbalstīju minēto ideju.
Rezultātā, protams, tuvojoties centram, prāts jau nesās vairāk nevis uz klaiņošanu pa pilsētu, bet gan kādas siltas vietiņas atrašanu… Kā par spīti, mani labie zviedru draugi todien nebija pieejami – dažs nesazvanāms, bet dažs vienkārši tai pat laikā devies ar otru prāmi uz Latviju. Rūķis atnāk, nama nav – namiņš atnāk, rūķa nav.
Nu jā, galu galā, runa bija par Zoodārzu. Kādā brīdī mēs iespērāmies arī pilsētas izklaides parkā, kurā, kā vēstīja plakāti pie ieejas, esot arī Zoodārzs. Kas mums lika domāt, ka ziemas apstākļos būs redzams daudz dzīvnieku, nezinu. Šā vai tā, samaksājām katrs piecus latus (viņiem tur visur tā ir tāda kā standarta cena) un gājām iekšā.
Pa ceļam iepērāmies gadatirgū, kur lielākā daļa izstrādājumu maksāja šo pašu standarta cenu. Tā kā lielāko daļu naudas bijām atstājuši uz kuģa (protams, iztērējuši, nevis aizmirsuši), tas nepriecēja. Atmiņā visvairāk palicis process, kas parasti atmiņai liek zust – vismaz divu (citi neatzinās) delegācijas dalībnieku pamatīga galvas apdauzīšana pret gadatirgus namiņu zemajiem jumtiem. Līdz šim man likās gan, ka vidējais zviedrs ir staltāks un garāks par vidējo latvieti, bet minētais pierādīja pretējo. Pēc tam aiz neko darīt sabildējām kaudzi muļķīgu foto un devāmies tālāk.
Zoodārzā pirmais un šķietami vienīgais zvērs, ko izdevās apskatīt, bija ārkārtīgi rets putns – irbe (haha). Un tā pati sēdēja mazkustīga un nosalusi savā lielajā stikla būrī, sildoties pie speciālas lampiņas. Situācija atgādināja stāstu par knuri*. Toties atradām jautru akmens (vai marmora, vai vēl kāda cita līdzīga materiāla – neorientējos šai jomā) cūku, hehe.
Nedaudz samulsuši par Zoodārza plašumiem, ielīdām sildīties vietējā krodziņā, kur par simboliskām zupiņām samaksājām katrs… ē, neticēsiet, piecus latus. Tikai jau tālākajā ceļā sapratām, ka Zoodārzam ir arī citi sektori, redzējām roni un briežus. Vienīgajiem īstas apskates vērtajiem zvēriem (sniega lūšiem vai kam tamlīdzīgam) vispār paskrējām garām un par to eksistenci Zoodārzā uzzinājām no parka aprakstiem tikai tad, kad bijām jau izgājuši ārā.
Tā ja. Tālākie piedzīvojumi vairs neattiecas uz Zoodārzu tēmu, tamdēļ pie tiem še nekavēšos. Izstāstītā uzskatāmībai pievienoju vēl arī dažas bildes (par nelaimi, “retā putna” tajos nav; un manis paša arī, ja kas).
————-
* atgādiniet kādreiz, lai pastāstu
Pingback: Mintons taču precas!