Astoņos no rīta sarkanām acīm un manāmi īgns ievēlos vietējā veikalā – un nopirku alkoholisku kokteilīti. Gan pārdevēji, gan nejaušie skatītāji, bez šaubām, pieņēma kā esošu tradicionālo shēmu – puisis visu nakti dzēris un tagad turpina vai jau pohojas. Bet nē! Kurš gan būtu varējis iedomāties, ka es vienkārši cēlos vairākas stundas pirms tam, lai palīdzētu uz laukiem braucošajai māmuļai aizgādāt līdz stacijai mantas un – ak jel! – čivauvu. Zinu, te no lasītājiem mani īpaši sapratīs kāds Andris, kura piedzīvojumi ar čivauvu ir bijuši ne mazāk skarbi.
Vispirms nokaitinājām taksistu – mazais neradījums visu ceļu ņerkstēja, rūca un rēja, nemaz nerunājot par uz sēdekļa atstāto spalvu lēveni un ar siekalām notašķīto pārvalku. Pēc tam kaitinājām mani.
Protams, čivauva bija jānes man. Ak, esmu jau pieradis pie Prinča (tā viņu sauc) un pa savam to pat mīlu (kā nekā tas dzīvo ar mums kādus 12 gadus jau), tomēr šis pasākums man pie sirds negāja. Toties stacijā ļaudīm bija iemesls varen uzjautrināties. Iedomājieties, slāj tāds liels, nopietns, īgns vīrs ar notetovētām rokām un stiepj rokās somu ar mazu, mazu sunīti… Soma bija nemitīgi jātur pietiekami augstu, lai sunītim pārietu vēlme kāpt ārā (jāatzīst gan, īsti nepārgāja).
Īpašo izpriecu bloku māmiņa sāka ar to, ka atstāja mani tādā skatā uz minūtēm piecām stāvam pie sieviešu tualetes, bet vēlāk, nu jau uz kādām 15 minūtēm, augšā uz perona. Piekritīsiet, ka viens pats tāds vīrs kā es ar mazu, mazu “dāmu sunīti” patiešām var izskatīties gana komiski… Un suns jau arī nav ar pirkstu taisīts, garāmgājēju uzmanību pievērst māk.
Mājās devos ar mikriņu, miegains un baltām spalvām klāts. Mazā rum-kolas bundžiņa manam garastāvoklim šoreiz nāca patiešām par labu, nenosodiet mani…
Pingback: Ļoti vecs čivauva